Latviešu senā dievestība, kuras pārlaicīgās vērtības ir devušas garīgu stiprinājumu tās kopējiem kopš Mūsu tautas pastāvēšanas laikiem . Tagad dažādu pasaules reliģiju ielenkumā, vēl aizvien pastāv Latgaliešu un Latviešu pulkā. Bet latviešu senās dievības dievestības garīgo vērtību saites, kas saistīja kopā neskaitāmas Mūsu senču paaudzes, moderno dzīves apstākļu iespaidā ir padotas nepārtrauktai sairšanai un apspiešanai , galvenais cēlonis ir Kristietība.
Šī sairšanas gaita ir jāaptur, jo tā apdraud Latgales un Latvijas tautas pastāvēšānu un eksistenci. To varam izdarīt un tautas nākotni nodrošināt tikai tad, ja ar savas tautas mīlestību sirdī, pastāvīgi un neatlaidīgi ne tikai uzturam dzīvās no Mūsu senčiem mantotās garīgās vērtības, bet arī tās nododam nākamajām paaudzēm, jo bez pagātnes nav tagadnes un bez tagadnes nav nākotnes!!! Bet iemīlēt un mācīt citiem var to ko tikai to, ko pazīsti.
Tāpēc iepazīšanās ar mūsu garīgajām vērtībām, saprašana kā tās izpaužas tikumos un kā tikumi savukārt pārādās darbos- kultūrā, kļūst par pirmo soli ceļa uz mērķi.
Marā
Māra ir latviešu dainās un citviet folklorā samērā bieži minēta dievība. Dainu tekstos atrodami norādījumi par to, ka Māras baznīca atradusies ārā, brīvā dabā. Tikai vēlāk vārds "Baznīca" sāka apzīmēt kristīgās ticības svētvietu — rituālu kopšanai īpaši celtu ēku. Tāpat kā Dievs ir Pasaules Tēvs, tā Māra - mācītāju uzskatā - ir Pasaules Māte, Dieva mātišķā seja. (Mārai visciešāk der Zemesmātes vārds.) Cilvēka augumu dod, uztur un atkal paņem Māra, jo viņas gādībā ir visa sataustāmā pasaule. Dainās Mārai ir daudz dažādu apzīmējumu, kas saistās ar viņas plašo darbības lauku, piemēram: Pasaules Māte Mira, Zemes Māte, Veļu Māte, Ļaužu Māte, Lopu Māte, Meža Māte, Jūras Māte u.c. Sakarā ar miršanu viņu uzrunā par Veļu Māti, arī par Zemes Māti, tikai retu reizi saucot vārdā — Māra. Māras zīme parasti tiek attēlota kā vienādmalu trijstūris, kāsis, pusloks ar virsotni uz leju. Attēlojot šo zīmi horizontālā plaknē, tās malas raugās uz ZR un ZA, tie ir virzieni, kur Latvijā vasaras Saulgriežos Saule noriet un Jāņu rītā uzlec.Zīmei piemīt dziļi simboliska jēga un pretējs spēks Dieva trijstūrim, tādēļ, tos apvienojot, iegūst līdzsvaru un saskaņu. Abas šīs zīmes uzvelkot vienu pāri otrai, iegūst sešstūru lietuvēna krustu.
Laima ir mitīska būtne vai dievība. Viņa ir likteņa lēmēja un kopā ar Dēkla un Māra, attiecīgi lietuviešu giltinė, salīdzinama sengrieķu moirām un romiešu parkām. Paretam sastopamas divas Laimas, biežāk trīs. Iespējams, senlatviešiem bija priekšstats, ka katram cilvēkam ir sava Laima. Laima sajaukta ar cita dievība: lauma, lietuviešu laumė. Latviešu Laimas kults katolicisma ietekmē saplūda ar Dievmātes Marijas kultu - mariānismu. Tās tēlam Livonijā sāka piedēvēt īpašības, kas agrāk bija raksturīgas tieši Laimai. Parasti antropomorfiska dievība. Dainās minēts, ka viņa tek basām kājām, vaļējiem matiem, ar zaļu bērzu vai liepu zaru slotiņu padusē, svētkos tērpjas greznās drēbēs un zelta kurpēs, bet dažkārt tomēr parādās kā balta vai melna vista/ zila vai melna čūska. Laima gādā par jaunavu, apveltīdama to ar skaistumu un gudrību, sargā tās godu. Jaunavas vērsās pie Laimas, lūdzot padomu dzīvesbiedra izvēlē. Kad jaunava izgājusi tautās, Laima stājas mātes-žēlotājas vietā, kā arī nodrošina veiksmīgu dzemdību norisi. Topošā māte, dodamās uz pirti, pie ieejas atstāj ziedojumu Laimai. Laima nosaka arī bērnu skaitu. Laima uzrauga un sekmē sievietes dzimumdzīvi, dievietei liela nozīme arī citās auglības sfērās. Kā sakrālo tiesību dievieti Laimu raksturo viņas likums, lēmums, vēlējums. Laimas epitets ir licējiņa, jo viņas gribas izteikums jau ir cilvēka liktenis. Par grūtu mūžu vainojama Laima viena pati.
Dievs rūpējas par labu ražu, ir ētiskās kārtības noteicējs, soda ļaunos. Kopā ar Laimu Dievs ir arī likumdevējs, spēka un gudrības avots (\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\"Tev, Dieviņ, spēks, varīte,/ Tev gudrais padomiņš.\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\"). Atsevišķās dainās teikts, ka Dievam nav ne tēva, ne mātes, ne sievas, ne bērnu, taču parasti viņš darbojas kopā ar Laimu (formula \\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\"Nedod Dievs, nedod Laima\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\"). Dažkārt Laimu aizvieto Māra, Dēkla vai Saule. Dainās attēlotas Dieva un Saules ķildas saistībā ar Dieva dēlu un Saules meitu precībām. Tā kā Dievs valda pār visu pasauli, viņu lūdz ne vien cilvēki, bet arī dzīvnieki un pat nedzīvi priekšmeti. Pasakās un teikās Dievs parasti attēlots sacensībā ar Velnu. Dievs parasti attēlots kā attapīgs, savukārt Velns - vientiesīgs. Vēlākajos laikos (dzimtbūšanas periodā) sacerētajās pasakās velns iegūst pārcilvēcisku spēku (sprauž matos ecēšas) un ir muižkungs vai vagars, savukārt Dievs ir apspiesto un nelaimīgo aizgādnis, kas parādās veca vecīša un ceļavīra izskatā. Tādā izskatā viņš lūdz kādu pakalpojumu un tie, kas pret viņu ir laipni, saņem dāsnu atalgojumu.
