LATGAĻI (Indriķa hronikā dēvēti par LETIEM (LETGAĻIEM) (letti, lettigalli) – baltu tauta „Pirmo reizi, pieminot latgaļus, hronists saka, ka Polockas kņaza sūtņi aicinājuši „latviešus, kas īstenībā saucas latgaļi” (Lethos, qui proprie dicuntur Lethigalli, IH X: 3) cīņai pret Rīgas vāciešiem. Tajā pašā rindkopā Indriķis vēlreiz atkārto frāzi Lethi vel Lethigalli, piezīmējot, ka viņi vēl bijuši pagāni. Tātad Indriķim latvieši un latgaļi ir sinonīmi, turklāt hronikā pēc XXII nodaļas tās autors lieto tikai nosaukumu „latvieši” (Lethi) , kas nozīmē Latgaļi un Latviešu tauta ir cēlusies no Latgaļiem. Par Indriķa lietoto formuLethi J. Endzelīns saka, ka „ nav droši nosakāms, kā radies saknes patskanis „e”. Bet jāpatur vērā, ka vācu tirgotāji un hronists Indriķis, iebraukuši Daugavas grīvā, vispirms saskārās ar lībjiem, un, ja lībji latviešus jeb latgaļus sauca par Lethi jeb Lethigalli, tad tādu izrunu dzirdēja un lietoja vācu tirgotāji.
Arheoloģiski latgaļi droši izsekojami jau kopš 6. – 7. gs. Kopš 11. gs. latgaļi pieminēti senkrievu hronikās. 13. gs. sākumā latgaļi apdzīvoja tag. Vidzemes lielu teritoriju kur gandrīz bija sasnieguši izeju uz Baltijas jūru un Latgales teritorijā un tagadējās Krievijas teritorijā. (skatīt 1.attēlā).kur viņiem bija valstiski veidojumi – Jersika, Koknese, Tolova, Imera, Atzele. Kopš 11.gs. latgaļi pazina no Senās Krievzemes izplatīto pareizticību, un viņu zemes atradās meslu atkarībā no Polockas un Pleskavas kņaziem. Dienvidos un dienvidrietumos latgaļus no kultūras ziņā radniecīgajiem sēļiem norobežoja Daugava; rietumos robežu aptuveni veidoja līnija Aizkraule – Cēsis. Rietumos latgaļu zemes robežojās ar Daugavas un Gaujas lībiešu apdzīvotajām teritorijām, ziemeļrietumos – ar Metsepoli, ziemeļos – ar igauņu (Sakala, Ugaunija), austrumos ar krievu apdzīvotajām zemēm (Novgoroda, Polocka). Lielvārdes- Aizkraukles apgabalā un Idumejā (tag. Straupes apkārtne) lībieši un latgaļi dzīvoja jaukti. Pie robežas ar Sakalu (Rameķa zemē) latgaļi dzīvoja jaukti ar igauņiem.
Vēlreiz par Latgali un latgaliešiem
Jānis Pujats «Padomju Jaunatne», 1989. gada 20. janvārī, Nr. 14
Tur, kur zūd lepnums par savu tautību un valodu, zūd arī pati šī tautība un valoda.» (No «Atklātas vēstules latgaliešiem» 1988. g. 16. okt., «Padomju Jaunatnē»)
Minētajā vēstulē tika izteiktas pamatotas bažas par Latgales latviešu asimilāciju, kā arī uzrādīta vesela virkne apstākļu, kas to joprojām veicina. Pašsaglabāšanās problēma latgaliešiem ir vēl vairāk sarežģīta nekā pārējo novadu latviešiem. Pēdējie, cīnoties ar līdzīgām grūtībām, cerams, labāk sapratis savus līdzbrāļus Latgalē, kas ir nobažījušies arī par sava novada valodu.
Pilnā versija
https://www.barikadopedija.lv/raksti/860125
No tā laika daudz nekas nav mainījis un kaut pagājuši jau vairāk kā 20 gadi Latgaliešu problēmas nav mainījušās ir teju nomainījusies vesela paaudze cilvēku un Mēs Latgaļi zaudējam savas tradīcijas, valodu un paši sevi.
Personīgi mans viedoklis Latgalieši ir izsturīga un stipra tauta, kas ir pārdzīvojusi daudzas okupācijas un apspiešanas, bet cik ilgi Latgaļi dzivos? Mans viedoklis neilgi jo Latgaļi pamazām, bet ar lieliem vilcieniem tiek kā es to saucu (pārčivloti) jeb pārlatviskoti. Tautā ir iegājies pēdējos aptuveni 70 gadu un vairāk ka būt par Latgali ir kaut kas slikts un Latgaļi ir nezinu kā to,lai nosauc Latgalis nav cilvēks šis streriotips man vienkārši riebjas:@. Es varētu gari un ilgi rakstīt par šo problēmu, bet domāju tas tā pat neko nemainīs.
Dorgī Latgalīši apvīnoicās i tūpit vīnuti kai mivsu senči!!!
Par Latgali!!!
Par Latgali!!!
1.
Latgaļu valstiskie un teritoriālie veidojumi 9.-13.gs.
2.
3.
Latgaļu valstiskie un teritoriālie veidojumi 9.-13.gs.
4.
